This Site uses cookies to ensure an optimal user experience and the functionality of the website.
By accepting the use of cookies, you declare that you agree to the use of cookies in accordance with our Privacy Policy

Apģērbu veikala pārdevēja Alda Golde: ilgojos pēc iespējas būt vajadzīgai

25.03.2021

Ilgstoši pavadot laiku mājās, veikalu darbiniekiem zūd komunikācijas spējas, viņi alkst pēc iespējas palīdzēt cilvēkiem un ir gatavi pielāgoties visiem nosacījumiem, lai tikai varētu atkal strādāt. Apģērbu veikala darbiniece Alda Golde stāsta par to, kāda ir pārdevēju dzīve piespiedu dīkstāvē un ir pārliecināta, ka, situācijai ieilgstot, liela daļa nozarē strādājošo darbu zaudēs, tāpēc jau šobrīd ir jādomā ilgtermiņā, lai nodrošinātu, ka darbiniekiem pēc dīkstāves būtu, kur atgriezties.

Ilgojas pēc cilvēciskas iespējas palīdzēt citiem

Veikalā strādāju, jo tas ir darbs ar cilvēkiem. Biju pieradusi pie aktīvas komunikācijas. Tagad sēžu mājās, skatos televizoru, aizeju līdz pārtikas veikalam un tas arī viss. Mazbērni ciemos nebrauc, pie viņiem es braukt arī nevaru, tikai caur videozvanu paskatāmies viens uz otru. Tā ir tāda neparasta dzīves realitāte. Mums kā cilvēkiem no dabas ir dots komunicēt, taču, ilgstoši mājās sēžot, pamazām pierodu klusēt, jo nav jau ar ko runāt. Noteikti būs vajadzīgs laiks, lai no klusēšanas atrastu un atkal iemācītos komunicēt arī darba vidē. Ja pirms mēneša ar kolēģēm runājām un bija sajūta, ka esmu atvaļinājumā, tad tagad ir sajūta, ka gribas ārā no mājas, gribas strādāt. Jo tomēr ir patīkami darīt kaut ko priekš otra, priekš citiem. Ticu, ka pēc krīzes mūsos noteikti būs vairāk cilvēciskuma. Tik ilgi esam bijuši atrauti, ka atgriežoties tās būs divtik pozitīvas sajūtas. Iespējams, daudzi tiešām līdz galam nenovērtējam, ka mums bija dota iespēja strādāt patīkamā vidē ar jaukiem cilvēkiem. Un tagad, kad ir pasēdēts maliņā, līdzko drīkstēsim, tad nāksim uz darbu ar citu skatienu, domu un apziņu, cik strādāt tomēr ir labi. Mēģināsim iepriecināt klientus, kas nāks ar apģērba palīdzību meklēt skaistumu. Ir klienti, kas zina, ko grib, taču ir arī tādi, kuri nezina. Tad mums ir cilvēciskā iespēja viņiem palīdzēt.

Galvenais, lai tuvākajā laikā kaut kas iekustas

Visvairāk uztrauc tas, ka pāris mēnešus mēs gan jau pārdzīvosim, sevišķi ja uzņēmums saņem valsts atbalstu. Bet kas notiks tad, ja situācija ieilgs vēl vairāk un darba vietu gluži vienkārši vairs nebūs? Par to pat negribas domāt. Veikali var bankrotēt, jo ne visiem ir stipras aizmugures, un daļa paliks bez darba. Jauniem cilvēkiem vieglāk pateikt – ja darba nav vienā vietā, var iet citā, taču manā vecumā tas vairs nav tik vienkārši, tas jau ir vecums, kad bieži vien pasaka "paldies!" Taču kamēr ir darbs, tu tomēr vēl esi vajadzīgs.

Tuvākajā laikā, manuprāt, pats galvenais ir, lai kaut kas iekustas un cilvēki vairs nav iespiesti mājās. Lai varētu būt sabiedrībā, ievērojot drošību, lai mums katram ir iespēja būt vajadzīgam - tas ir tikai cilvēcīgi. Ir pagājis pietiekoši ilgs laiks, sezonas ir mainījušās. Protams, lai sevi iepriecinātu, cilvēkiem nereti ir vēlme kaut ko nopirkt – piemēram, ziemas tumsai beidzoties, atrast kaut ko vasarai ar krāsām apģērbā. Gribas kādas izmaiņas dzīvē, cerību nākotnei. Skaidrs, ka pa šo laiku, kamēr veikali ir ciet, arī bērni ir izauguši un apģērbs ir jāmaina. Daudzi vecāki tagad apģērbu bērniem pērk internetā, bet tā nevar būt vienīgā izeja. Piemēram, apavus bērnam ir grūti nopirkt, ja tos neuzlaiko. Tomēr it jābūt iespējai atnākt, uzmērīt, paskatīties. Tas ir svarīgi.

Arī apģērbu veikali var strādāt droši klātienē

Saprotams, ka, ja pastāv tiešām lieli epidemioloģiskie riski, tad, jādara viss, lai apkārtējā vide būtu droša. Ja veikalus atvērtu, klientiem piedāvājot rezervēt konkrētu iepirkšanās laiku, tas dotu iespēju tirdzniecības zālē strādāt vienam pārdevējam un tādējādi mazināt cilvēku savstarpējo kontaktu. Parastā situācijā tas nebūtu iespējams, jo veikals ir liels, darbiniekiem vajag pauzes. Ja būtu rezervācijas, tad laiku plānot būtu vieglāk, zinot, ka aiz durvīm nestāv rinda. Manuprāt, tas būtu veiksmīgi risinājums, ja klienti veikalā ienāktu ar konkrētiem laika intervāliem. Tādā gadījumā pārtraukumi darba laikā ļautu, lai telpas un sevišķi uzlaikošanas kabīnes un virsmas pēc klientiem varētu dezinficēt. Bez apģērbu uzlaikošanas iespējas veikalos noteikti būtu vēl drošāka sajūta, jo tad neveidotos tik tieša saskarsme cilvēkiem, klienti veikalā nebūtu tik ilgi. Taču tad, protams, ir jādod iespēju preci konkrētā laikā apmainīt vai atgriezt, ja tā neder. Tāpat arī jādod komunikācijas iespēja – piezvanīt un jautāt par konkrētu preci. Mēs tam visam esam gatavi, un klātienes tirdzniecība viennozīmīgi ir vajadzīga, jo daudziem, iegādājoties apģērbu, ir svarīgi materiālu pataustīt, apskatīt. Tiešsaistē visi šie faktori nekad nebūs iespējami.

Par kampaņu “#gribustrādāt: 

Tā kā daudzi uzņēmumi ilgo ierobežojumu dēļ ir pamatīgi noraizējušies par savām iespējām izdzīvot un darbinieku emocionālo un finansiālo stāvokli, ir izveidota atbalsta kampaņa “#gribustrādāt”. Tajā t/c “Spice” nomnieki un to darbinieki dalās savos pieredzes stāstos, kā viņi cenšas izturēt dīkstāvi un ierobežojumus, kas ne vienmēr šķiet vienlīdzīgi visiem. Kampaņa aicina lēmumu pieņēmējus ieklausīties tirdzniecības uzņēmumu viedoklī, kā arī diskutēt par priekšlikumiem drošai tirdzniecības centru atvēršanai.